Zāļu tēju vēsture

KAS NOSAKA MŪSU INDIVIDUALITĀTI
ĶERMEŅA VALODA
Hokejs.
Burkānu un lēcu zupa - viegla, barojoša un nesatur daudz sastāvdaļu :)
Daži varianti –Vakara meikapam
ŠŪNAS ORGANOĪDI
Maratons
Ko lietot uzturā lai ātrāk izveidotu muskulus!
Efektīva matu maska, kura atveseļo matu struktūru.
Diēta tavai asinsgrupai - A asinsgrupa

Zāļu tēja ir ārstniecības augu dzēriens, kas nav pagatavots no tējas koka (Camellia sinensis). Līdzīgi kā tēja, zāļu tēja jeb fito tēja tiek gatavota, augu lapas, augļus vai saknes aplejot ar karstu vai siltu ūdeni. Ārstniecības augos ir daudz dažādas organiskas vielas, kas nosaka to dziednieciskās īpašības. Svarīgākās fizioloģiski aktīvo vielu grupas augos ir alkaloīdi, glikozīdi, flavonoīdi, ogļhidrāti, miecvielas, saponīni, eļļas un ēteriskās eļļas, vitamīni, olbaltumvielas, fermenti, minerālvielas u.c. Visas šīs aktīvās vielas attiecīgos daudzumos un kombinācijās piešķir augiem ārstniecisku vērtību. No ārstniecības augiem iegūst daudzus vērtīgus ārstniecības līdzekļus. Zāļu tēju izmantošana ārstnieciskiem nolūkiem izplatīta visā pasaulē - Āfrikā, Centrālajā un Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, Indijā, Krievijā, Japānā, Ķīnā un daudzās citās valstīs, tajā skaitā Latvijā. Eiropā zāļu tējas tika plaši patērētas pirms melnās (tējas koka) tējas ievešanas. Zāļu tējām ir ļoti sena vēsture visā pasaulē.

Ārstniecības augus kā garšaugus un ārstnieciskus līdzekļus sāka ievākt jau aizvēsturiskos laikos. Arheologi uzskata, ka ārstnieciskos augus medicīniskajiem nolūkiem izmantoja ilgi pirms rakstības parādīšanās. Tiek uzskatīts, ka ar ārstniecības augu ievākšanu nodarbojās ikvienā senajā civilizācijā. Vēsturiski zāļu tējas pamatā tika izmantotas ārstnieciskajiem nolūkiem, arī kā garšvielas pārtikai, aromātiskām un dziedinošām vannām. Tāpat tika izmantotas kā audumu, dziju krāsviela.

Pirmās zināmās ārstniecisko augu, zāļu tēju vēsturiskās liecības saistās ar Ēģipti un Babiloniju, kur arī atrastas senākās rakstiskās liecības par zāļu tēju lietošanu. Piemēram, Babilonijā, starp Eifratas un Tigras upēm, uz 3000 līdz 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas senām māla plāksnēm atrasti seno ķīļu raksti par augu dziedniecību. Tikpat seni ārstniecības augu attēli atrodami Ēģiptē uz tempļu un faraonu kapeņu sienām. Par pašu augu ārstnieciskajām īpašībām vēsta ēģiptiešu papirusu raksti, īpaši kāds, kas sastādīts aptuveni 1700 gadus pirms mūsu ēras. Arī Indijā no aizvēsturiskiem laikiem tika izmantoti ārstniecības augi. Brahmaņi bija teicami ārsti, par augiem un to dziedinošajām īpašībām rakstīja svēto vēdu grāmatās.

Uzkrātās zināšanas par slimību ārstēšanu un garšaugu pielietojumu ēdienu pagatavošanai pakāpeniski aizceļoja uz Ķīnu, Grieķiju, Seno Romu. Vēlāk romieši un grieķi sāka paplašināt un padziļināt zināšanas, kultivēt dažādus augus. Pamatus mūsdienu medicīnai lika Hipokrāts (460. – 352.gads pirms mūsu ēras). Viņš ieteica ūdeni kā veselības atgūšanas līdzekli, bet ārstniecības augi bija pats galvenais dziedināšanā. Zināšanas aizvien vairāk tika apkopotas grāmatās. Aristoteļa skolnieks Teofrasts (370. – 290.g.p.m.ē.) sarakstījis vairāk kā 200 grāmatu. Enciklopēdiķis Plīnijs (Plinius Secundus, 25. – 79.g.p.m.ē.) sarakstīja 37 grāmatas aptverošo darbu „Historia naturalis”, kurā apkopota visa līdz tam laikam zināmā informācija, no tām 9 grāmatas par augu valsti un 12 par medicīnu. Grieķu un romiešu senā medicīna bija par pamatu Eiropas medicīnai līdz pat 18.gadsimtam. Arī pirmajās aptiekās – Londonā 1345.g., Parīzē 1484.g., Berlīnē 1488.g. – pārdeva galvenokārt ārstniecības augus.

Senie dziedinātāji savus novērojumus par augu ārstnieciskajām īpašībām nebalstīja uz ķīmiskajām analīzēm, augu ķīmisko sastāvu, bet gan vēroja pārmaiņas, kādas augi radīja slima cilvēka organismā. Attīstoties vispārējai un farmācijas ķīmijai augus sāka vērtēt pēc ķīmiskā sastāva. Farmaceitiem būtiskākais kritērijs bija, cik kāds augs satur tās vielas, kas viņu preparātiem, zālēm, pilieniem, pulveriem, tinktūrām bija vajadzīgas, kā arī, no kuriem augiem vieglāk un lētāk atdalāmas. Pēc šīm pieejām tika spriests par augu lielāku vai mazāku vērtību. 19.gadsimta otrajā pusē, attīstoties ķīmijai, farmācijā aizvien vairāk sāka dominēt sintētiski iegūtās vielas, tādejādi vajadzība pēc ārstniecības augiem un to nozīme strauji samazinājās.

Ikdienā mēs lietojam dažādus dzērienus, bet ne viss nāk par labu mūsu veselībai – organismam, izskatam, pašsajūtai. Bieži vien tiek aizmirsts par vienu brīnišķīgu alternatīvu, ko mums dod pati daba – zāļu tējas. Tām ir ne tikai patīkama garša, bet arī piemīt veselībai labvēlīgas īpašības. Zāļu tēju klāsts ir ļoti plašs, katram ir iespēja izvēlēties sev piemērotāko gan pēc garšas, gan ārstnieciskajām īpašībām. Lai atrastu sev tīkamāko zāļu tēju, atliek vien nedaudz paeksperimentēt. Ikdienā tās lietojot, tiks veikts profilaktisks pasākums pret dažādām slimībām, uzlabota veselība, pašsajūta, nostiprināta imunitāte. Ja šobrīd neesat zāļu tēju lietotājs, aicinām iepazīt un izbaudīt no ārstniecības augiem pagatavotās zāļu tējas!